Grana Padano dzīvi vada sava slavenākā brālēna parmezāna ēnā. Bet velti! Tāpat kā parmezāns tas ir govs piena siers. Tiesa, bālāks (jo ēnā dzīvojis), bet ar tādu pašu graudainumu (grana itāļu valodā nozīmē graudainums) un aromātiskumu kā no Parmas nākušajam. Garša graudainajam ir maigāka un arī cena zemāka. Šo sieru gatavina vismaz deviņus mēnešus, bet vecākie var būt pat vairāk nekā pusotru gadu veci. Izmēģini to parmezāna vietā.



   Old Amsterdam netiek ne taisīts, ne briedināts Amsterdamā, tas viss notiek aptuveni 50 km attālā Nīderlandes pilsētā Hauzenē. Un tehniski tas ir nogatavināts Goudas siers, kas ir slavenākais holandiešu siers pasaulē. Tātad mārketinga triks vien? Bet siers no tā necieš. Labākajās holandiešu tradīcijās tas ir saldens, graudains, ar karamelīgu garšu un viegli sagriežams. Kaut vietējie karsti diskutē, vai tas ir vecs vai nav vecs (oud) siers – pēc noteikumiem vismaz gadu gatavināts, pasaulē tas plūc laurus gan starp vienkāršiem siera ēdājiem, gan starp profesionāļiem. Izmēģini to, sagrieztu kumosgabalos, ar sinepēm (kā ēd holandieši) vai sarīvētu pāri saceptiem cigoriņiem!
   Par Rokforas sieru neviens nediskutē, jo tas, kur un kā tas tiek gatavots, ir noteikts ar likumu. Tātad – šo pāvestu un karaļu sieru taisa tikai Rokforā un nekur citur ne Francijā, ne Dānijā, ne pat Latvijā. Atšķirībā no citiem zilā pelējuma sieriem to vienmēr taisa tikai un vienīgi no nepasterizēta aitas piena. Pavadot piecus mēnešus īpašās dabiskajās alās, kas atrodamas tikai Rokforā (turienes augsnē mitinās specifiskā pelējumsēnīte), piens pārtop krēmīgā, pikantā, viegli sadrupināmā sierā ar slavenajām zilā pelējuma dzīslām. Tas, protams, ir vienkāršots un romantizēts Rokforas siera darināšanas atstāsts. Bet ar romantiku šis siers ir uz tu, jo, kā vēsta leģenda, tas radies, kad kāds ganu zēns savu launagu ar aitas piena sieru atstājis pusēstu tuvējā alā, jo skrējis satikt tālumā ieraudzītu skaistuli. Kad viņš pēc pāris mēnešiem atģidies par aizmirsto sieru, alā viņu sagaidījis nekas cits kā jau nogatavojies Rokforas siers. Izmēģini to ar bumbiera šķēli vai vīģu ievārījumu.
   Arī katalāņu fuet ir tāda mazliet aizmirsta, saziedējusi desa. Atšķirībā no slavenākās spāņu desas jeb čorizo šo nebagātina ar papriku, un tā ir slaika desa, ne resnāka par četriem centimetriem. Šī dabiski vītinātā desa briedumu sasniedz aptuveni 12 dienās. Ēd fuet tāpat vien, piedzerot klāt labu spāņu vīnu.


  
   Savukārt Serrano šķiņķis, kas spāņiem ir tas pats, kas Vatikānam pāvests, gatavību sāk sasniegt tik ar septīto mēnesi. Citādi Serrano ir vienkārši sālīts un pēc tam lēni vītināts cūkgaļas šķiņķis, ko kādreiz žāvēja kalnu gaiss (no turienes arī nosaukums Serrano), bet tagad speciālas vītinātavas. Lūk, ko laiks iespēj! Tās ir īstas ekstrēmās pārvērtības gastronomiskā versijā, kur mēs no kaut kā tik vienkārša kā cūkas šķiņķis dabūjam kaut ko tik izcilu kā Serrano. Izmēģini to ar labu dabiskā raudzējuma maizi vai – gardēdiski neparastākā variantā – ar humusu un saulē briedušiem tomātiem.
   Nez vai Ķelmēnu rupjmaize būs īstā Serrano šķiņķim, taču tai arī vajag laiku. Ne septiņus mēnešus un arī ne septiņas nedēļas, bet gandrīz, gandrīz septiņas (ja būsim precīzi, tad sešas) dienas, lai no miltiem taptu kukulītis.
   Tāpat kā mums ir simtiem dažādu rupjmaižu, tāpat itāļiem – katram savs salami. Zināmākais ir Milānas salami. To gatavo no cūkgaļas vai cūkgaļas un liellopgaļas maisījuma, un vislabāk tas garšo, papīrplānās šķēlēs sagriezts. Izmēģini Milānas salami uz picas!
   Ir divas pasaulslavenas mērces, kurām abām ir viena galvenā sastāvdaļa – sīka živtele, vārdā anšovs. Lai tiktu pie zivju mērces, anšovus koka kubulos vienkārši fermentē (jā, var arī teikt – pūdē). Smirdīgs pasākums, bet rezultāts ir brūns, specifiski garšojošs šķidrums, kas ikvienu kariju, marinādi, mērci – jebko no aziātu virtuves – vērš no parasta ēdiena īpašā.


  
   Eiropiešu versija par zivju mērci ir Vusteršīras mērce (saukta arī par Vorčesteras). Iepretim aziātu versijai te ir ne tikai anšovi, bet arī etiķis, sīpoli, melase, ķiploks, krustnagliņas un vēl pāris citi garšas uzlabotāji. Amerikāņi to lej uz steika, bet mēs varam noprovēt kotletēs – mazu šļuku pirms cepšanas iemaisi maltajā gaļā.
   Pie Modenas balzametiķa nav ne jāpierod, ne jānomēģina, tas tiek iejaukts ēdienā. Mēdz teikt, ka labākie etiķi sākas ar 12 gadu vecumu, tāpēc pret tiem bieži izturas kā pret dārgām smaržām. Flakonus, kuros iepildīts šis sīrupainais, saldeni skābais un gandrīz melnais etiķis, var mierīgi izkārtot smaržu veikala plauktos. Uzpilini pāris piles šī dārgā etiķa labam vaniļas saldējumam.
   Ak, bet, arī lai tiktu pie vaniļas, vajag laiku. Šim retajam un cimperlīgajam orhidejas auglim jeb pākstij ir jāizsvīst lielā kublā pusotru vai divas dienas, lai tā ne tikai nomainītu krāsu no zaļas uz brūnu, bet arī lai iegūtu raksturīgo smaržu. Tālāk tai 15 dienas ir lēnām jāžūst un 15 naktis jāsvīst, lai pēc tam vēl 30 dienas tikai lēnām žūtu. Un tas ir vien pusotrs mēnesis jau gatavai pākstij, kur vēl laiks, kas iztērēts, ar rokām apputeksnējot orhidejas, – to visu saskaitot, pēc zinātāju teiktā, jārēķinās vismaz ar gadu.     
   Kļavu sīrupam, ja neskaita kļavu augšanu, pietiek ar vienu vai pusotru mēnesi. Ilgākais ir kļavu sulu tecināšanas posms, jo pēc tam tās ir tikai jānovāra, lai ūdens iztvaikotu, cukurs koncentrētos (sulā tas ir tikai ap 2%) un lai sula iegūtu raksturīgo karamelīgo krāsu. Protams, arī tam vajag laiku, bet tas skaitāms vien stundās, ne dienās vai mēnešos. Izmēģini kļavu sīrupu uz pankūkām ar sviestu. Un, ēdot vēl karstās pankūkas, atceries, ka vispār jau labas lietas gastropasaulē vienmēr sākas ar gaidīšanu.       
   80. gados Heinz kečupa reklāmā izmantoja saukli “Labākās lietas nāk pie tiem, kas spēj pagaidīt”.