“Kad jums mājās nekā nav, tad jūs gatavojat…” Bija kādreiz tāda slavena frāze, ņemta no vecum vecām pavārgrāmatām, kur tālāk tika ieteikts doties uz pārpilnajiem kambariem un pagrabiem un uztaisināt, piemēram, rāceņu un borkānu riktes.Mūsdienās labi, ja ir kambaris vai pagrabs, retajam tie ir abi, un daudziem nav ne viena, ne otra. Bet mums visiem ir virtuves skapīši. Un tur var turēt ne tikai no omes mantoto servīzi, bet arī dažādas apēdamas lietas, kas noderēs gadījumos, kad “mājās nav nekā”, taču ēst gribas. Un, ja virtuves skapīši ir prātīgi piepildīti, tad nebūs jāiztiek ar vārītiem griķiem vien. Planētas rietumu puslodē skapīšgastronomija ir pat tāda kā karstākā tendence (cerams, nav jāmin iemesls), un tā apzīmē ēst gatavošanā izmantot to, kas ir pa rokai.



   Tātad ar ko mums apgādāties, lai vakariņas ne reizi neizpaliktu? Sāksim ar dārzeņiem. Burkās un bundžās. Vispirms jau tomāti savā sulā. Var nebūt citu, bet šiem ir jābūt. Tie noderēs pastas (makaronu) mērcēs, klasiskās zupās un pat meksikāņu salsā. Vai veselus tomātus, gabalos sagrieztus vai biezenī samaltus, – atkarīgs no pašu vēlmēm. No citiem dārzeņiem silti iesakāmas ir visu veidu pupiņas – salātiem, zupām un asajam chilli con carne. Un, protams, zaļie zirnīši, ja ne rasolam, tad kaut tāpat no burkas ar karoti ēšanai, kukurūza un turku zirņi. Marinētiem gurķiem un olīvām arī vieta mūsu skapīšos atvēlēta, tik tā vairāk piedeva, nevis pilnvērtīgs ēdienreizes produkts. Savukārt augļi, kas burciņās un bundžiņās, būs pašā reizē desertam.



   Dārzeņiem līdzās labi derēs rīsi, pasta (makaroni) un tortiļas. Teiksim, pusstundu vārām tomātus savā sulā ar krietnu šķipsnu cukura, mazāku – sāls un piparu, mazliet laba vīnetiķa, kādu garšvielu (sākot no oregano un beidzot ar čili), iemaisām tos vārītos penne rigate (pastas paveids), un – vakariņas gatavas! Vai – ietinam tortiļās viegli saspiestas pupiņas, mazliet rīvēta siera, apcepam uz pannas vai krāsnī, un – jau atkal – vakariņas gatavas! Šai kategorijai ar ilgo derīguma termiņu pieskaitāmas arī nūdeles, kuskuss, žāvētas lēcas u.tml.
Bet, ja mājās ir arī bundža tunča vai laša, vai, piemēram, sautētas tītara gaļas – ko vēl vairāk tad gribēt! Visus šos labumus var likt salātos, pastā, karstajās sviestmaizēs, omletē un zupās. Nu varbūt vēl mazliet čili vai malta kumina, vai šķipsnu oregano… Sakot, ka velns slēpjas detaļās, un gastronomiski šīs detaļas ir garšvielas. Protams, sāls un pipari ir mūsu skapīšos, bet mēs vēl teiktu – kumins, koriandrs, raudene, timiāns, žāvēta paprika un čili. Ja tas viss ir, mēs varam aptvert gandrīz visu zemeslodi: timiāns francūžiem, raudene itāļiem un grieķu salātiem, arī meksikāņiem kopā ar kuminu, koriandru un čili, gaļas zupai paprika. Vārdsakot – šis ir garšvielu minimums, ar kuru variējot gastronomiski var nonākt gandrīz vai jebkurā pasaules stūrī. Jā, arī Indijā, jo čili, kumins un koriandrs ir trīs šai valstī ļoti svarīgas garšvielas.



   No garšas uzlabotājiem pudelēs un paciņās vienmēr noderēs sojas mērce, sausā buljona kubiņi, extra virgin olīveļļa (salātiem; cepšanai vienkāršāka eļļa) vīnetiķis un sinepes. Prasīsi: bet kur majonēze? Faktiski no pēdējām trim nosauktajām piedevām plus vēl olu dzeltenumiem var ātri tikt pie majonēzes. Bet citādi, protams, to arī var likt plauktos. Tajos vispār ir jāliek tas, ko labprāt ēdam, nevis kvinoja tikai tāpēc, ka glancētos Instagram kontos redzēta. Un, ja tie būtu tikai kraukšķīgi čipsi vai šokolādes tāfelītes, nu lai tā arī būtu, jo – kas nu kuram ir garšīgas vakariņas. Tikai kuš, nevienam par to ne vārda!