Laimē un skumjās. Vienmēr esot kopā ar kādu un dažreiz arī vientulībā. Kad badā un kad paēdis. Visādi citādi – nekad. Ja nu vienīgi tad, kad slāpes moka. Tā pirms daudziem gadiem par šampanieti izteicās Lilī Bolindžera, kas 30 gadus vadīja slaveno šampanieša darītavu Bollinger. Koko Šanele atzinās, ka dzerot šampanieti, kad ir iemīlējusies un kad nav iemīlējusies. Napoleons to iemalkoja, lai svinētu uzvaras un remdētu zaudējuma sāpes. Ko gan lai vēl mēs te piebilstu par burbuļiem? Un sauksim tos par burbuļiem, nevis dzirkstošajiem vīniem, jo tas ir mīļvārds, šajā vārdā ievīstīta visa mūsu mīlestība. Liela un stipra. Un, starp citu, akadēmiski prāti ir izpētījuši, ka tieši burbuļos slēpjas visa burbuļu pievilcība. Savukārt tie, kas pazīst gan augsni, gan šķirnes, gan ražas gadus, gan garšas toņus – vārdsakot, vīna snobi, tie sakās, ka, jo smalkāki burbuļi, jo labāks… burbulis? Kalambūrs, ko vienkāršāk būtu pateikt – ka sīciņas burbuļvirtenes glāzē norāda uz smalku dzērienu (ja burbuļus mākslīgi piešauj klāt, tad ir lieli).



   Tiem, kas burbuļus vēl nepazīst vai kam tie ir vienaldzīgi, atgādināsim, ka visi šampanieši ir burbuļi, bet ne visi burbuļi ir šampanieši. Tomēr, jā burbuļolimpijas pašā augšgalā ir tas, ko tā mīlēja Koko, Lilī un Bonaparts. Un to var brūvēt tikai vienā vietā pasaulē – Šampaņas reģionā Francijā, kas ir kādus 160 km uz austrumiem no Parīzes un kur (tavu brīnumu!) darina ne tikai šampaniešus, bet pēdējo tur ir ļoti daudz. Burbuļmīlētājiem tā ir Meka, Jeruzaleme un Berlīne (ja nezināji – hipsteru svētvieta) vienuviet. Kad karti vairs nekrāsos ne sarkanu, ne oranžu, bet tikai zaļu, ir vērts kārtot somu un braukt uz šo citādi ne īpaši izcilo Francijas reģionu. No Šampaņas nāk visi smagsvari – Dom Perignon (izrunā: dom periņon), Veuve Clicquot (vū kliko), Moet Chandon (moet šandon), Pommery (pomerī), Laurent-Perrier (loren pjerrē), Krug u.c. Taču tur ir arī daudz mazu šampanieša darītavu ar ne tik skaļiem vārdiem, bet ļoti baudāmiem burbuļiem.



   Tātad, kaut arī burbuļi sākas ar šampanieti, tie noteikti ar to nebeidzas. Burbuļiem ir daudz un arī krietni lētākas sejas. Tajā pašā Francijā ir cremant, Itālijā – prosecco, asti, smalkākais franciacorta un vēl daži citi mazāk redzēti, Spānijā – cava (kas tulkojumā nozīmē – pagrabs!), Portugālē – espumante, Vācijā un Austrijā – sekt un Dienvidāfrikā – cap classique. 
Un kaut arī vīnsnobi šajā mirklī sāktu klāstīt par augsni un šķirnēm, ražas gadiem un zaļo ābolu vai tikko plūktu zemeņu garšu, mums attiecībā uz burbuļiem svarīgāks šķiet kas pilnīgi cits. Tāds burbuļmīlestībā neiesvētītais nemaz nevar uzreiz ķerties pie Heidsieck Diamant Bleu 1907 pudeles atkorķēšanas, jo vienkārši to nesapratīs (viens no visu laiku dārgākajiem šampaniešiem, atrasts nogrimušā kuģī un pārdots par 206 250 eiro). Mums svarīgāk šķiet kāpt pa salduma, nevis šķirnes, reģiona vai ražas gada trepi.



   Un trepe sākas mums ar saldāko – doux (dolce, süss), kam seko jau mazāk saldais demi sec, pēc tam – sec, tad – extra dry, pēc tam – brut, pēc kā savukārt ir extra brut un pašā augšā – brut nature. Pēdējais ir tik skābs, ka daudzi to salīdzina ar iekošanos citronā, tomēr pēdējā laikā brut nature ir savācis krietnu (relatīvi, protams) lojālu sekotāju pulku. Bet, ja visu laiku dzerts tas apakšā atrodamais, tad pat parastais brut liksies citrons vien. Tāpēc mūsu ieteikums: palēnām kāpties augšup – pa vienam pakāpienam vien un uzturēties tur tik ilgu laiku, kad šķiet, ka var kāpt tālāk. Svarīga piebilde – uz brut pakāpiena atradīsi visu burbuļolimpiju, tā ka ir vērts vismaz līdz turienei aizkāpt.



   Bet, kad tur nokļūts, neļaujies romantiskajai ilūzijai par šampanieti un zemenēm. Labāk tā vietā niekoties ar sviesta cepumiem un bezē. Bet, ja saldumu negribas, tad – ar krēmīgajiem mīkstajiem vai cietākiem un tikpat smalkiem sieriem un auksti kūpinātu lasi. Protams, vienmēr labi ar burbuļiem garšo zosu aknu pastēte (foie grass). Un kā gan var aizmirst par ikriem! Tāpēc saskandināsim par burbuļiem – lai to mums pietiek vienmēr!