Mierinājumam: ne mēs tādi vienīgie. Profesionāļiem, protams, neizdošanās ir citādāka. Piemēram, glazēt bezē nevis ar cukuru, bet sāli un brīnīties, kāpēc karameles kārtiņa neveidojas. Vai – pie panakotas (saldā krējuma želejas) viesiem vaniļas mērces vietā pasniegt majonēzi. “Mēs kaut kā nesapratām šo ēdienu,” tāda tovakar bija viena no atsauksmēm, bet neviens traci necēla, jo – ja nu deserts tāds bija iecerēts…
Citādi ir ar amatieriem. Un tad var kaunēties, slēpties un noliegt. Psiholoģijas pasaule pat pazīst tādu sindromu kā madžeirokofobija (mageirocophobia) jeb bailes no ēst taisīšanas. Bet var arī izbazūnēt pa visu pasauli un zvaigāt līdz ar pārējiem par savām neveiksmēm. Malaizijā viena no populārākajām Facebook publiskajām grupām ir “Kādu ķezu šodien pagatavoji?” Glancētu gastrobildīšu vietā te ir lielākas vai mazākas šaušalas. Un skaidrs, ka arī no trīs olām daži māk pagatavot nevis omleti, bet ķezu, tomēr ir ēdieni, kur ķeza sanāk ne tikai tiem dažiem. Lūk, mūsu saraksts ar ēdieniem, kas bieži saķezojas un ko tad miroņgalvu vietā šogad izmēģināt uz Helovīnu. Un nekas, ja nebūs gana šausmīgi, jo tad tas nozīmē vien to, ka esam profi. Bet, ja būs tik šausmīgi, ka ne ieēst, tad vienkārši iesim uz veikalu.
Kruasānus sarullēt tajā specifiskajā rullītī nav grūti (zināms jau, ka vajadzīgs tāds izstiepts trijstūris, ne vienādleņķu, vai ne?), bet kamēr līdz tam nonāk… Perfektiem kruasāniem ir miljons kārtiņu, un pie tām tiek, rauga kārtaino mīklu rullējot un lokot, un atkal rullējot un lokot. Taču nevis šā un tā rullējot un lokot, bet precīzi 60 reiz 20 cm lielā kvadrātā. Un ar to jau arī viss nebeidzas, jo šajā kvadrātā precīzi jāierullē vēl sviesta klucis (savi 300 g noteikti). Un precīzi līdz malām, citādi kruasāniem būs vietas bez sviesta. Un vēl viss ir jātur auksts, dažas receptes iesaka pat rokas pasaldēt ledusaukstā ūdenī. Turklāt, kad rullēts un locīts, un saldēts līdz nemaņai, mīklai vēl pēc tam lēnām jāļauj ledusskapī uzbriest astoņas stundas. Skaidrs, ka nekāds spontānais brokastu kruasāns mums te nesanāks.
Nu varbūt tad makarūnus… Varbūt ne gluži no rīta, bet… Kad pēdējo reizi esi olas svēris? Nevis skaitījis, bet svēris? Jā, jā, makarūni ir tik kaprīzi, ka šiem vajag nevis divus vai trīs, bet precīzi 180 g olu baltuma. Un tad vēl telpa, kurā tie tiks taisīti, nedrīkst būt pārāk mitra un pārāk sausa – ideāli mitrumam ir jābūt 40–60%. Taču te viss tikai sākas, jo vēl ir jāprotas sakult olu baltumus ar cukuru tieši perfektajā gaisīgajā konsistencē. Bet tajā savukārt jāspēj iemaisīt maltas mandeles tieši tik ātri, lai gaisīgums nezūd, bet rieksti būtu rūpīgi iejaukti, tā sakot, precīzi 50 reizes uz vienu pusi un precīzi 50 reizes uz otru pusi. Nu un tad vēl proties šo gaisīgo masu iestūķēt konditora maisā un uz plāts izspiest no tā glītus, vienādus aplīšus. Helovīna šausmas garantētas, vai ne?
Ja šis likās pārāk vienkāršs, procedūru var sarežģīt, iemēģinot roku Aļaskas gatavošanā. Tā ir dievīga klasiska kūka, kas sastāv no biskvīta kārtas, saldējuma bumbas un bezē kažociņa. Protams, viss paštaisīts. Ja sanāks, tas būs tikpat maģiski, kā izvilkt no cepures trusi. Tātad vispirms izcepsim biskvītu, kas jāatdzesē ledusskapī vismaz nakti. Tad tam virsū liksim saldējuma puslodi un fiksi-fiksi saldētavā, lai nekas neizkūst. Tad ņemsim ārā, pārziedīsim ar biezu bezē kārtu (ja ķeries pie Aļaskas gatavošanas, tad jau bezē tev tāds nieks vien ir), atkal fiksi-fiksi saldētavā, un tad tas kaut kādā maģiskā veidā vēl ir jāapcep arī krāsnī. Spečuki gan te izmanto tā saucamo konditoru lodlampu.
Nobijies? Nu labi, tad varbūt vaniļas mērce mums sanāks, ko pārliet pašceptiem āboliem. Oi, kur garšīgi! Un mēs domājam to vaniļas mērci, kur uzkarsētā, bet ne vārošā saldā krējuma un piena maisījumā iekuļ astoņus olu dzeltenumus un tad lēnām vāra tieši līdz tam mirklim, kad uz koka karotes otras puses, kad tā ielikta mērcē, pārvelkot ar pirkstu, taciņa nevis izzūd, bet paliek. Tik nepārvāri!
Bet pastēti nepārcep! Notvert to mirkli, kad aknas vairs nav jēlas, bet arī ne pārcepušās stiegras, ir jāmāk. Nākamais līmenis, protams, ir franču pate, terrine un rilletes. Ja mājās ir suns, tad vismaz to tu darīsi laimīgu.
Protams, protams, to pastēti mēs gribētu ziest uz pašceptas dabiskā ierauga maizes. Dabiskais ieraugs nozīmē, ka mīklu briedina nevis fabrikā fasētais raugs, bet gaisā atrodamās rauga sēnītes. Jau atkal spontāna brokastu maize nesanāks, jo vispirms jātiek pie ierauga, kas prasīs vismaz 5 dienas. Un pat tad, ja ar to nekas neaizies šķērsām (nepatīk tam vējainums un aukstums), vēl jau tam ir jāuzpūš mīkla, kas arī notiek lēnāk un vairāk uz sajūtām nekā recepšu soļiem. Un tad atliek vien tik pasatraukties, lai mūsu maize negaršo un neizskatās kā izsēdēta porolona blāķis.
Saki, tad jau labāk iztiksim ar makaroniem vien? Kā būtu ar nūdelēm? Pad thai ir slavenākais taizemiešu ēdiens, šīs virtuves simbols. Pēc tā varot noteikt, vai taizemiešu restorāns ir labs vai slikts – ja pratās uztaisīt pad thai, tad gan jau pratīs visu. Principā tās ir vienkārši vārītas nūdeles, cepot samaisītas ar tofu vai vistu un garnelēm, bet… Un tad sākas “bet”. Bet ir jābūt pareizai pannai (labākā esot liela un plata, jo tāda nodrošina, ka iztvaikos tieši pareizais daudzums šķidruma un nūdeles būs gatavas, bet vēl kožamas), tāpat jābūt pareizām nūdelēm (ne pirmajām, kas pie rokas gadījās), pareizai attiecībai starp tamarindu (skābs augļa mīkstums), zivju mērci un palmu cukuru, un tad vēl viss šis pareizums ir vienlaicīgi ātri jākūļā pa pareizo pannu. Slavenais šefpavārs Gordons Ramzijs, kam padodas daudzi ķezīgi ēdieni, reiz Taizemē gatavojis pad thai vietējam superpavāram. Tas nogaršojis un teicis, ka būs labi. Ramzijs piebildis, ka viņam liekas garšīgi. Uz ko vietējais atbildējis: garšīgi tev, ne man.
Dūša papēžos? Bet mēs nevienu spečuku nelūgsim vērtēt! Un, ja ne kā citādi, uzēdīsim Helovīna bombongas un pasmiesim par savām šaušalām.
