Sāksim, protams, ar olām, bet ne tikai olām parastajām. Kā būtu ar paipalolām? Olu kaujas ar tādām rīkot būs krietni amizantāk, jo tās ir mazītiņas, toties briesmīgi skaistas. Pāri palikušās paipalolas apēdīsim pusdienās franču bistro salātos: salātlapu maisījumu sajauc ar izvārītām, bet vēl stingrām zaļajām pākšu pupiņām, pārlej ar baltvīna etiķa un sinepju mērci, pāri liek saceptas bekona šķēles un pārgrieztas paipalolas (garšīgāk, ja dzeltenums vēl mīksts). Savukārt pārpalikušās parastās olas kapāsim olu salātos ar majonēzi, lociņiem un, ja ir vēlme, arī ar marinētu gurķi. Lieliska uzkoda pēc pastaigām mežā ar kādu sauju svaigas rukolas. Mmm!...
Ko domā par ceptu avokado ar olu un lasi? Nu vismaz neparastāks veids, kā izmantot olas. Neparasts gan nenozīmē sarežģīts, un pie pildīta avokado tiek šādi: pārgriež gareniski avokado, kauliņa vietu izgrebj dziļāku, liek iekšā auksti kūpināta laša šķēli un uzmanīgi iesit iekšā vienu olu, apkaisa ar sāli un pipariem un cep 200 grādos, līdz olas baltums sarecējis (aptuveni 10–15 minūtes). Laša vietā lieliski garšo arī bekons.
Bet kas gan ir labāks par lašmaizēm?! Uz maizītēm, kas ir tik apaļas kā pavasara saule. Un tām līdzās uz galda stāvēs arī svaigi cepti kruasāni – ja vērīgi ieskatās, arī tajos var pamanīt apli. Kārumniekus cienāsim ar pufīgām svaigi ceptām rauga pankūkām, kas fantastiski garšo ar smiltsērkšķu ievārījumu (mūsu platuma grādu oga, kas, mūsuprāt, gastronomiski ir par maz novērtēta). Tiem, kuri labāk grib ko veselīgu, bet saldu, mēs bļodiņās liesim jogurtu, uz kā kārtosim apelsīna apļus. Vēl tik mazliet kanēļa pa virsu. Smuki un garšīgi! (Pie apelsīnapļiem tiek, nogriežot apelsīnam gan augšu, gan apakšu līdz mīkstumam, pēc tam noliek to stāvus un ar asu nazi griež nost sānus līdz sulīgajam mīkstumam.)
Tie, kam dzīve nekad nav salda gana, var interpretēt tradicionālos Lieldienu angļu cross buns, cepot citronkēksiņus, kurus pēc tam izdekorē ar cukurglazūras krustu. Izskatās gandrīz tāpat kā slavenā britu smalkmaizīte, tik krietni mazāk ķēpas (cross bun ir rauga mīklas smalkmaizīte).
Bet tie, kas tomēr grib paķēpāties, lai apsver domu uztaisīt riktīgu sicīliešu cassata. Tā ir biskvītkūka ar saldu rikotas pildījumu, kas pēc tam ievīstīta marcipāna kārtā (vēlams, vieglā piparmētru krāsā) un dekorēta ar cukurotiem augļiem. Vārdsakot – tāda tortveidīga pasha. Vēstures annālēs atrodams stāsts, ka 16. gadsimtā klosteros to pat aizlieguši taisīt svētās nedēļas laikā, jo mūķenes tik cepušas un ēdušas tortes un par lūgšanām galīgi piemirsušas. Jā, Lieldienas ir šīs tortes grand mirklis.
Kā pie tās tikt? Vispirms uzcepsim divas biskvītkārtas. Tad ķersimies pie krēma, ko taisa no rikotas (aptuveni 500 g), kuru sajauc ar sagrieztām sukādēm, sakapātu šokolādi un, ja vēlas, arī maskarponi vai putotu krējumu (oriģinālā izmanto gan tikai rikotu); šo maisījumu iesmērē starp divām biskvīta kārtām. Tālāk izrullē marcipānu un ar to apklāj torti (bez marcipāna torte arī garšīga), un tad ķeras dekorēt – jo vairāk, bagātīgāk un kičīgāk, jo labāk. Tie, kam šis viss šķiet par daudz pūļu prasoši, labi iztiks ar lazdu riekstiem šokolādē. Arī apaļi un saldi. Galvenais, lai šajās Lieldienās mierīgs prāts mums visiem!