Brunčos, īsbiksēs un ar limonādi

   Mēs zinām, zinām, ka limpenes nav labas, bet dažreiz var. Dažreiz var ļauties nostalģiskām atmiņām par kaut kur sagrabinātām 35 kapeikām (jaunākai paaudzei: sagrabinātiem 85 santīmiem), par ko uz četriem tika nopirkta viena limonāde, un varbūt kādam arī atradās kapeikas (santīmi) vēl siltai baltmaizei vai – glaunākā variantā – četrkantīgajiem Selgas cepumiem. Kas tā bija par dzīves svinēšanu! Tas ir precīzs apraksts slavenajam teicienam par dzīvi, kas dod tev citronus, no kuriem tu uztaisi limonādi (if life gives you lemons, make a lemonade). Bērnībā mēs to darījām automātiski, tagad mums patīk citronus ilgi turēt virtuvē uz palodzes…



   Limonāde nav nekas jauns. Šī saldā dzira cilvēkiem ir garšojusi jau kopš neatminamiem laikiem, kaut arī mēs to par īstu limonādi šodien neuzskatītu. Zelta laiki tai pienāca kaut kur ap 17. gadsimta vidu (!) Francijā. Tolaik to taisīja tieši tāpat kā tagad – no ūdens un citronsulas, bet saldināja ar cukuru vai medu. Pa pilsētu apkārt staigāja limonādisti ar spaiņiem uz muguras un dāļāja slāpstošajiem pilsētniekiem gardo dziru. Kāds vēsturnieks pat sakās, ka limonāde netieši palīdzējusi Parīzei izvairīties no melnā mēra epidēmijas. “Vainīgas” esot bijušas citronmizas, kas tolaik tika nomestas kur pagadās, un labi, ka tā. Izrādās – šīs mizas satur ķīmiski aktīvas vielas, kas nogalina blusas visās tās attīstības stadijās. Un, ja nav blusu, nav arī mēra – tāda ir stāsta morāle.
   Bet limonāde turpināja savu slavas gājienu. Anglijas puritāniskajiem viktoriāņiem tā noderēja kā gards aizstājējs glāzei stiprākas dziras. Kāda tolaiku reklāma pat skandināja: “Ardievas liķierim, tā vietā stājas limonāde!”


  
   Lai arī mēs ar limonādi saprotam visus saldinātos dzērienus, kas nav sulas, citur pasaulē limonāde ir tikai tā, kas ir darināta ar citronu sulu. Tātad kola un fanta neskaitās. Bet mēs zem šī termina mierīgi pabāžam arī Buratino un Tarhūnu un pat mājas apstākļos brūvēto zaptsūdeni.
   Ilgu laiku limonāde tā arī bija tikai bērnu dzēriens, bet jau vairākus gadus pasaule piedzīvo limonādes renesansi, kad tā mēģina apburt ar savu valdzinājumu arī tos, kam gadi jau krietni pāri 18. Uz skatuves ir iznākušas izsmalcinātākas limonādes ar autentisku un unikālu garšu, ar skaistu stāstu un glītās stikla pudelēs. Dažas, piemēram, tējas sēnes “limonādes”, pat pieskaitāmas pie veselīgajām. Un ko teiksi par rabarberiem vai plūškoku? Tādas limonādes neparastās, ko, iespējams, mūsu vecvecāki gan atpazītu, bet mums jāiepazīst no jauna.



   Bet, lai novērtētu novitātes, jāzina, no kurienes tās cēlušās. Un tā ir limonāde klasiskā. Pie tās tikt ir vienkāršāk par vienkāršu: lielos gabalos sagriez vienu citronu (vēlams – bio), ieliec blenderī kopā ar vēl viena (vai pusotra) citrona sulu, cukuru (parasti pietiek ar divām trīs ēdamkarotēm) un mazliet ūdens; sablendē; atšķaidi ar gāzētu vai parastu ūdeni un lej glāzēs pa virsu daudziem ledus gabaliņiem (ja ir karsts). Lai tad glāze šī spirdzinošā dzēriena remdē slāpes gan kareivīgajiem un samiernieciskajiem, gan klusētājiem un mūžam runātīgajiem, gan mājās palikušajiem un taisnības cīnītājiem. Katram glāze aukstas limonādes lai tiek!