Ja acis deg – nav variantu. Jaunās hokejistes Nikolas un tēta Māra stāsts.

Pirmo reizi Latvijas hokeja vēsturē hokeja skolas “Rīga” sistēmā tika izveidota mazo meiteņu grupa, kurā nu jau trešo gadu hokeja pamatus apgūst 27 jaunās hokejistes, dzimušas laikā no 2007. līdz 2013. gadam. Viena no viņām ir komandas vārtsardze – 12 gadus vecā Nikola. Uzņēmīgo un sportisko meiteni ikdienas gaitās atbalsta abi gādīgie vecāki – Māris un Karīna. Šoreiz tikāmies ar Nikolu un viņas tēti.

"Kad man piedāvāja trenēties hokejā, es gribēju pamēģināt, jo likās, ka tas varētu būt interesanti. Jau pirmajos treniņos man ļoti iepatikās, un tā es sāku spēlēt. Otrajā sezonā es nolēmu kļūt par vārtsargu," stāsta 12 gadus vecā Nikola, kura hokeju nu uzskata par savu sirdslietu. “Es nezinu, kāpēc, bet jūtu, ka hokejs man ir vistuvāk.”

Es nezinu, kāpēc, bet jūtu, ka hokejs man ir vistuvāk.

Treniņi notiek trīs reizes nedēļā. Sākumā jaunās hokejistes iesildās un sporto “sausajā treniņā” ārpus ledus, bet pēc tam seko treniņš uz ledus ar visu hokeja ekipējumu. Kopumā tas aizņem divarpus stundas. Reizi mēnesī jaunā hokejiste apmeklē individuālo vārtsargu treniņu.

HOKEJS IR ARĪ MEITENĒM!

Lai gan daudzi hokeju uzskata par visai vīrišķīgu sporta veidu, Nikolai vēl nekad nav nācies sastapties ar situāciju, ka kāds brīnītos par to, ka meitene ikdienā spēlē hokeju. Māris priecājas, ka meiteņu hokeja komandā valda “sava mazā pasaulīte” un jaunās hokejistes ir ļoti satuvinājušās.

“Viņas visas ir tik draudzīgas, un šo kopības sajūtu var nolasīt arī spēlēs neatkarīgi no tā, vai ir uzvara vai sāpīgs zaudējums. Ja nav paveicies, visas sanāk kopā bariņā un samīļojas, vienai otru mierinot ar domu, ka “nekas, būs jau labi”, bet, ja iemet “golu”, tad patiesi priecājas un uzsit pa plecu.”

Nespēju no kora atteikties, bet tau- tas dejas dejoju jau piecus gadus, kopš sāku iet skolā.

Paralēli mācībām skolā un hokeja treniņiem Nikola pagūst apmeklēt arī tautas deju pulciņu un dzied korī.

“Dažreiz tautas dejas pārklājas ar hokeja treniņiem, bet es mēģinu visu paspēt un pagūt laikā. Hokejs man ir vissvarīgākais, jo tā ir mana sirdslieta. Tomēr es arī nespēju no kora atteikties, bet tautas dejas dejoju jau piecus gadus, kopš sāku iet skolā,” simpātijas pret daudzajiem pulciņiem raksturo Nikola.

NO ROTAĻĀM TRENIŅOS LĪDZ ĪSTAI DEGSMEI

“Protams, sports un arī dejas ļoti disciplinē, un to var redzēt arī bērna raksturā,” uzskata Māris. Viņam prātā nāk piemērs no pagājušās sezonas, kad Nikolas ierastajiem trim hokeja treniņiem nedēļā pievienojās ceturtais, papildtreniņš, ar mērķi labāk apgūt vārtsarga tehnikās prasmes un iemaņas.

“Treniņš sākās svētdienā agri no rīta, un mums pirms tā vēl bija jāpagūst piecelties, paēst brokastis, aizbraukt uz halli, savākt ekipējumu no žāvētavas un uzvilkt mugurā. Un, ja bērns ir gatavs celties, lai to visu paspētu, tad tu saproti, ka tas tomēr disciplinē viņu. Un saproti arī to, ka viņam tas tomēr ir nopietni. Man jau nav variantu – ja bērnam deg acis tā visa dēļ, tad man kā vecākam nav tiesību viņam to liegt, atliek vien dzīvot tam līdzi.”

Man kā vecākam nav tiesību viņai to liegt, atliek vien dzīvot tam līdzi.

Lai gan vecāku atbalsts mazajiem sportistiem ir ļoti svarīgs, Nikolas tētis ir novērojis, ka pārāk dedzīga vēlme virzīt bērnu sportā var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Tāpat viņš sev tuvu draugu lokā novērojis situācijas, kad pusaudži vairs negrib nodarboties ar sportu, jo pārāk intensīvu treniņu dēļ ir pazudusi interese, citiem vārdiem – bērns to visu ir “pārēdies”.

“Nevajag savus bērnus “pārbarot”, jo viņiem dzīvē ir arī mācības, nereti vēl citi pulciņi, un bērnam galu galā ir arī jāēd un jāguļ. Bērni ir tendēti rotaļāties, tāpēc līdz zināmam vecumam arī treniņiem jābūt caur rotaļām. Ja desmit gados viņam liks ļoti nopietnas lietas darīt uz ledus vai jebkādā citā veidā, bērns ātri vien “atēdīsies” un viņam vairs to negribēsies.”

Mūsu pakalpojumi Visi pakalpojumi

Rēķinu apmaksa Dāvanu kartes Transportu biļetes Latvijas loto Makšķerēšanas kartes